Pasaka

Tas bija toreiz, kad saules vēl staigāja pa zemi un smaidīja it visiem savā ceļā īpaši viņai un vēl kādam.

Viņa staigāja gan jūras krastu, un mazie ūdens vilnīši ar baltām putām uz lūpām rotaļās gar viņas kāju pirkstiem, mazliet kutinot. Saule viņas acis izgaismojot radīja varavīksnes krāsas un spīgulīšus tajās... Varavīksnes gabaliņš nokrita pār viņas vaigiem un mazliet iedūrās vaigā, kā atgādinājums par vientuļu sirdi... Pēkšņi viņa satrūkstas, viens zvans un viņa jau plīvojošā baltā kleitā kā pasaku princese traucas pretī nezināmajam uz ātrākā zirga pasaulē ar nejuzjustu spēku un ātrumu pretī sirds ilgotām kaislībām... Nokļuvusi neizbaudītā sapnī uz noasa šķirsta, kas glābj visas pazudušas dvēseles... starp daudzajām glābtajām dveselēm šķirstā viņa ierauga pretī zilas mirguļojošas acis kā enģelim, kuru tik ilgi gaidijusi ar skaistākajāma acīm pasaulē kādas redzētas. Upe ar nerimdināmu spēku trauc noasa šķirstu pretī saulei, kura pamazām slēpjas aiz mākoņu biezās dūnu mākoņu segas... ļaužu sejas izgaismojas dzelteni sarkanīgās uguns krāsās, un cilvēku ķermeņi līgojas līdzi upes ritmam, kā visi saplūstu vienā... bet viņa spēji meklē enģeļa acis, kurās deg iespēju laime un viņa asinīs jūt neizjustu tiekšanos piekļauties viņam tik tuvu lai upes tumšās viļņu dzīslas neiznestu viņu tālu prom no viņas. Pēdējie saules stari izgaismo viņus un iestājas nakts.