Auns- simbolizē vīriešu sākumu , spēka radošo enerģiju .Saistīts ar Saules un Debess dieviem. Zodiakāli auns simbolizē pavasara atjaunojošo saules spēku ,ka gada sākumu .Auna ragu spirāle simbolizē negaisu un ir saistīta ka ar Saules dieviem , tā ari ar Mēness dievietēm. Kaut gan auns ir pavisam parasts dzīvnieks reliģijā un kultūrā viņam ir daudzas ,bet līdzīgas nozīmes : • Budismā –bagātība. • Ķeltiem tas bija ka auglības simbols, hronoloģiskais sākums, Kāra dievu atribūts. • Ēģiptē –saules enerģija, saules dieva Amon-Ra simbols. • Grieķijā –auglība. • Hinduismā – svētais uguns. • Islāmā –upurētais dzīvnieks. • Kristietība – auns simbolizē Jēzu, ka gānu un āri ka upuri. Čūska ar auna galvu saistīta ar ragaino dievu –Cernunonu . Kā pirmā zodiaka zīme auns simbolizē ciklisko dabas auglību un saules siltumu marta mēneša evinokricijās. Auns – zodiaka zīme ar holerisko temperamentu un ari uguns planētas Marss zīme. Makslā bieži sastopams Jēzus-Kristus attels ar jēru rokās un tas simbolizē aizsardzību. Ka gana pulku aizsargs , auns bija Grieķijas Dieva Germesa atribūts.
Auns skaitās Uguns stihijai piederošs, un par to liecina viss. Gan viņa izskats, gan uzvedība, gan rīcība ir strauja, spontāna un neprognozējama.
Uguns skaitās vīrišķais elements un simbolizē agresivitāti, enerģiju, entuziasmu, varaskāri un egoismu. Tieši tāpēc Uguns stihijas pārstāvji ir aktīvi, impulsīvi, vispirms dara un tad tikai domā.
Jau Vecās valsts agrīnajā periodā Nīlas ielejā tika pielūgts dievs Hnums auna veidolā (šis vārds acīmredzot apzīmēja „auns”). Pēcāk šis dievs tika atveidots antropomorfā veidā – kā cilvēks ar auna galvu. Uz Senās Ēģiptes perioda vēsturiskā sliekšņa, čūskveidīgie, cieši savītie dieva – auna Hnuma ragi apvienoja sevī dažādus simbolus: Saules dieva laivu, svēto barku, mēness čūsku un, visupirms, mēness ragus. Svētā barka, kura atradās Abidosas tempļa svētnīcā augšējā Nīlā (viens no galvenajiem dieva Osīrisa kulta centriem), bija izrotāts ar divām auna galvām un saules diskiem.
Ēģiptiešu dievs – auns – tas ir Dievs – Radītājs. Kā pirmsākumos Mēness, auns kļuva par „tēva tēvu”, „mātes māti”, „barotājas barotāju” (kas ir novērots vairākām tautām). Tas vienlaicīgi ir „likteņa valdnieks”; viņš arī, kā vēsta tempļa uzraksts Esnā, - tas pats dievs, kurš radījis sākumā zemi, dievus un cilvēkus, visu mītošo uz zemes.
Aungalvainais dievs Hnums no Augšēģiptes rūpējās par Nīlas avotiem, kuri pēc ticējumiem atradās, netālu no pirmā sliekšņa. Viņš tika godināts daudzās Ēģiptes vietās (Elefantīnas salā, Esnā, Antinojā u.c.) – un kā auglības dievs, kā radītājs, kurš izveidojis dievus un cilvēkus no māla uz podnieka ripas. Podnieka ripa var simbolizēt Zodiaka apli.
Augšēģiptē dieva Hnuma svētos aunus apglabāja akmens sarkofāgos Elefantīnas galvenajā templī. Dažu apgabalu iedzīvotāji, acīmredzot, neupurēja svētos dzīvniekus, bet svinīgi apglabāja tos pēc tam, kad tie bija miruši savā nāvē. Mendesā valdīja dziļas sēras, kad nomira svēts dzīvnieks. Acīmredzot, nopietns konflikts starp jūdiem, kuri dzīvoja kolonijās netālu no Elefantīnas, un vietējiem dieva Hnuma priesteriem, izraisījās dēļ jūdu paražas upurēt aunu jaunpiedzimuša mazuļa vietā. Tas, iespējams, kalpoja par iemeslu jūdu tempļa sagraušanai Elefantīnā.
Arī kā Apis, svētais auns pat kristietības laikmetā vēl ilgi tika godināts visā Ēģiptē. Viņa kulta centri bija izplatīti no Aleksandrijas ap visu Vidusjūru un augšup pa Nīlu. Stella, kuru uzcēla III gs.p.m.ē. priesteri, vēsta par svētā auna Hnuma izvēli. Aunu izvēlējās tikpat kārtīgi, kā vērsi Apisu. Līdzīgi Apisam, viņš bija dieva gribas paudējs, pareģojumu un vēstījumu nesējs, kurus tulkoja priesteri. No kristiešu avotiem zināms, ka VIII gs.p.m.ē. šāds svētais auns pareģoja asīriešu uzbrukumu Ēģiptei un turpmāko Ēģiptes valts pacēlumu.
No II tūkštošgades p.m.ē. čūskveidīgie, asi sagrieztie ragi tika aizvietoti ar citas formas ragiem, daļēji līdzīgiem kazas ragiem, daļēji, iegrieztiem, līdzīgi gliemežvākiem.
Pēc Mendesas pilsētas iedzīvotāju ticējumiem, auns – upurjērs, zelta teļa (varenā mēness vērša iemiesojums) līdzinieks, ne tikai piederēja pie senēģiptiešu dievībām, bet bija arī Ozīrisa ka (dvēsele), bet dažos apgabalos pat tika pielūgts kā pats Ozīriss.
Saskaņā ar senu mītu, tieši Mendesā Ozīrisa dvēsele savienojās ar saules dieva Ra dvēseli, iemiesodamās svētajā aunā.
Uz melna akmens pjedestāla, kurš izrotāts ar auna galvām, tika novietota slavenā Saisas Izīdas statuja.
Ēģiptiešu dievs – auns – tas ir Dievs – Radītājs. Kā pirmsākumos Mēness, auns kļuva par „tēva tēvu”, „mātes māti”, „barotājas barotāju” (kas ir novērots vairākām tautām). Tas vienlaicīgi ir „likteņa valdnieks”; viņš arī, kā vēsta tempļa uzraksts Esnā, - tas pats dievs, kurš radījis sākumā zemi, dievus un cilvēkus, visu mītošo uz zemes.
Aungalvainais dievs Hnums no Augšēģiptes rūpējās par Nīlas avotiem, kuri pēc ticējumiem atradās, netālu no pirmā sliekšņa. Viņš tika godināts daudzās Ēģiptes vietās (Elefantīnas salā, Esnā, Antinojā u.c.) – un kā auglības dievs, kā radītājs, kurš izveidojis dievus un cilvēkus no māla uz podnieka ripas. Podnieka ripa var simbolizēt Zodiaka apli.
Augšēģiptē dieva Hnuma svētos aunus apglabāja akmens sarkofāgos Elefantīnas galvenajā templī. Dažu apgabalu iedzīvotāji, acīmredzot, neupurēja svētos dzīvniekus, bet svinīgi apglabāja tos pēc tam, kad tie bija miruši savā nāvē. Mendesā valdīja dziļas sēras, kad nomira svēts dzīvnieks. Acīmredzot, nopietns konflikts starp jūdiem, kuri dzīvoja kolonijās netālu no Elefantīnas, un vietējiem dieva Hnuma priesteriem, izraisījās dēļ jūdu paražas upurēt aunu jaunpiedzimuša mazuļa vietā. Tas, iespējams, kalpoja par iemeslu jūdu tempļa sagraušanai Elefantīnā.
Arī kā Apis, svētais auns pat kristietības laikmetā vēl ilgi tika godināts visā Ēģiptē. Viņa kulta centri bija izplatīti no Aleksandrijas ap visu Vidusjūru un augšup pa Nīlu. Stella, kuru uzcēla III gs.p.m.ē. priesteri, vēsta par svētā auna Hnuma izvēli. Aunu izvēlējās tikpat kārtīgi, kā vērsi Apisu. Līdzīgi Apisam, viņš bija dieva gribas paudējs, pareģojumu un vēstījumu nesējs, kurus tulkoja priesteri. No kristiešu avotiem zināms, ka VIII gs.p.m.ē. šāds svētais auns pareģoja asīriešu uzbrukumu Ēģiptei un turpmāko Ēģiptes valts pacēlumu.
No II tūkštošgades p.m.ē. čūskveidīgie, asi sagrieztie ragi tika aizvietoti ar citas formas ragiem, daļēji līdzīgiem kazas ragiem, daļēji, iegrieztiem, līdzīgi gliemežvākiem.
Pēc Mendesas pilsētas iedzīvotāju ticējumiem, auns – upurjērs, zelta teļa (varenā mēness vērša iemiesojums) līdzinieks, ne tikai piederēja pie senēģiptiešu dievībām, bet bija arī Ozīrisa ka (dvēsele), bet dažos apgabalos pat tika pielūgts kā pats Ozīriss.
Saskaņā ar senu mītu, tieši Mendesā Ozīrisa dvēsele savienojās ar saules dieva Ra dvēseli, iemiesodamās svētajā aunā.
Uz melna akmens pjedestāla, kurš izrotāts ar auna galvām, tika novietota slavenā Saisas Izīdas statuja.
Auns ir Uguns stihijas zīme. Uguns stihija visu var izmainīt, pilnībā sagraut to cilvēka paštēlu, kas bijis pirms mirkļa, radīt jaunus pastāvēšanas noteikumus. “Sākt dzīvi no jauna”- tāds ir viņa sauklis. Pārvaldot uguns stihiju, kura izaicina būt aktīvam, cilvēks kļūst personība, individualitāte. Un tas ir atbilstoši – Saule eksaltē Aunā.
Viens no Auna arhetipa ideāliem ir aktīvs karotāja tēls. Dievu pasaulē tā ir kara dievu plejāde – skandināvu milzis Surts, grieķu Aress, skandināvu Tors… Cīņas spars mīt katrā cilvēkā, taču jau sen fiziska cīņa ir pārstājusi būt evolucionārs (attīstību un izaugsmi veicinošs) faktors. Šobrīd neapšaubāmi labāk dzīvei piemērojas gudrie, nevis fiziski stiprie cilvēki.
Neuzvaramajā karu un spēka dievā ir vairāk izteikta vīrišķā sākotne. Kamēr jauns, viņš palīdz cīņā augstākajam dievam: piemēram, indiešu mītoloģijā no zvēru dieva dzimušais Skanda un no uguns dieva Agni dzimušais Rudra ir dzimis tādēļ, lai nogalinātu pērkondievam Indram uzbrūkošo dēmonisko spēku Ašūru. Ja kara Dieva spēku saista, piemēram, ar skandināvu Odīnu, tas izpaužas neremdināmi, kvēli un bieži vien pat iedvesmojoši.
Patiess varonis paļaujas uz stihiju, bet arī pārvalda civilizācijas instrumentu – saprātu: tas savukārt atbilst astroloģiskajam pieņēmumam, ka Auna zīme pārvalda galvu.
Ēģiptiešu dievība – gans Amons-Ra ir attēlots ar Saules disku starp ragiem un viņa svētais dzīvnieks ir jērs.
Ēģiptiešu dievība – gans Amons-Ra ir attēlots ar Saules disku starp ragiem un viņa svētais dzīvnieks ir jērs.
Auna arhetips dod pamatu priekšstatam par cilvēka garu kā viņa iekšējo dievu un ir saistīts ar mesiānisko ideju par dievcilvēku. Ideāls ir tas, kurš kļuvis par varoni un priekšgājēju pateicoties ne tikai spēkam, bet arī tikumam. Tā ir norāde, ka personība gatava kam jaunam –ne tikai ļauties tradīcijām, lai kādas tās arī būtu.
AUNS-dzīvnieks bara vadonis, pavasara vēstnesis, auglības rituālos jau no 1 gadu tūkstoša pirms mūsu ēras. Zem Auna zīmes atgriežas dzīve, sākas astroloģiskais pavasaris( pirms 2000 g. Auna z.)- diena kļūst garāka par nakti.
Kopsavilkums. Simbolizē - vīriešu sākumu , spēka radošo enerģiju, pavasara atjaunojošo saules spēku – pavasara vēstnesi, ciklisko dabas auglību - auglību, gana pulku aizsargu,.
Auns ir Uguns stihijai piederošs - Gan izskats, gan uzvedība, gan rīcība ir strauja, spontāna un neprognozējama.
Uguns skaitās vīrišķais elements un simbolizē agresivitāti, enerģiju, entuziasmu, varaskāri un egoismu. Uguns stihijas pārstāvji ir aktīvi, impulsīvi, vispirms dara un tad tikai domā.
Pārvaldot uguns stihiju, kura izaicina būt aktīvam, cilvēks kļūst personība, individualitāte.
Avoti rakstam:
http://spoki.tvnet.lv/foto-izlases/Dzivnieku-simbolika/304671
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru