Zvani ir paredzēti galvenokārt kaut kā signalizēšanai, tāpēc par zvanu bieži sauc arī skaņas signālu, kas domāts informēšanai, bet nav radīts ar šo instrumentu. Zvanus lieto gan kā mūzikas intrumentu, gan kulta priekšmetu.
Bieži Debesu un Zemes saistības un atdalīšanas simbols. Forma atgādina debessjumu, tāpēc simboliski nozīmē gan Debesis, gan paradīzi, gan Dieva Vārdu. Zvans aicina uz lūgšanu un atgādina, ka jāklausa Dieva likumiem. Zvanu skaņas saista ar dievišķo harmoniju. Kristietībā zvanu skaņas uzskata arī par Dieva visvarenības zīmi, kuras uzklausot, dvēsele izkļūst ārpus laicīgā robežām. Zvans sasauc ticīgos uz dievkalpojumu, uzmundrina ticīgos un vēršas pret ļaunumu, nomierina vētras. Zvana iekšpusi un mēlīti asociē ar Dieva teikto vārdu. Zvaniņš uz altāra sv.Vakarēdiena laikā saistīts ar Kristus atnākšanu. Atšķiras arī dažādu konfesiju baznīcu zvanīšanas tradīcijas: katoļi un luterāņi kustina pašu zvanu, bet pareizticīgie šūpo tā mēli.
Teikās un pasakās minēts, ka zvans ar savu skaņu aizdzen pārdabiskās būtnes, kā piemēram, pundurus un rūķīšus. Zvana kustība simbolizē polaritāti, galējības. Zvanu saista arī ar radošo spēku, iesvētīšanu, pamošanos no simboliska vai īsta miega. Plaši izplatīts ticējums, ka zvans novērš nelaimi.
Grieķu – romiešu tradīcijā zvaniņus kabināja pie Priapa (Auglības dievs grieķu mitoloģija) figūrām un izmantoja kā falla simbolu vīna dievam veltītajos rituālos. Ķīnā uzskatīja, ka pēc zvanu skaņu augstuma var noteikt, vai būs laime vai nelaime. Atklātnes ar zvanu attēlu ir novēlējums veiksmei eksāmenos. Ķīniešu valodā zvans ir ekvivalents vārdam čžuņ, kas nozīmē veiksmīgi izturēt pārbaudījumus. Rituālais zvaniņš nozīmē harmoniju starp cilvēku un Debesīm. Hinduismā zvans simbolizē dižciltību un cieņu. Vērsis Nandins, ar kuru jāj Šiva, vienmēr tiek attēlots ar zvaniņu kaklā.
Jūdaismā granātābola formas zvani nozīmē pasaules pirmelementu kvintesenci. To skaņa simbolizēja pērkonu un zibeni.
Baznīcas zvani jau kopš sendienām atgādina kādu būtisku notikumu apdzīvotā vietā, kur tas zvana. To skaņa liecina par Dieva klātbūtni pilsētā vai ciematā, un ka šī vieta ir Dieva svētīta un cilvēki ir ticīgi. Kristieši zvanu uzskata par ticības simbolu, un to skaņas vēsta: "Ļaudis, neaizmirstiet Dievu!"
Uzskata, ka zvani radušies Āzijā (Ķīna), pēc tam kļuvuši populāri Eiropā.
Zvaniem ir svarīga loma Dieva tautas dzīvē. Lieldienu rītausmā baznīcu zvani vēsta priecīgo ziņu, ka Jēzus Kristus ir augšāmcēlies. Zvanu skaņa atgādina, ka esam viena ģimene, kurai jāpulcējas uz dievkalpojumu par zīmi vienotībai Kristū.
Atšķiras dažādu konfesiju baznīcu zvanīšanas tradīcijas: katoļi un luterāņi kustina pašu zvanu, bet pareizticīgie šūpo tā mēli.
Zvani ne tikai signalizē un aicina ticīgos uz lūgšanām, bet to skaņas padara svinīgākus arī pašus dievkalpojumus un rada zināmu noskaņojumu tāpat kā mūzika.
Izdzirdot baznīcas zvanus, vajag iedomāties par Dievu, un lūgt Viņa svētību visai dienai.
Kopsavilkums. Simbolizē – skaņu signālu (signalizēšanu, informēšanu), aicinājumu, atgādinājumu, polaritāti, galējības, Debesu un Zemes saistības un atdalīšanas simbols. Zvanu saista arī ar radošo spēku, iesvētīšanu, pamošanos no simboliska vai īsta miega, zvanu skaņas – aizgaiņā ļaunos spēkus.
Avoti raktstam:
